Iepazīšanās vakaram ar Oļega mammu vajadzēja kļūt par “nozīmīgu notikumu”. Tā vismaz viņš pats to pasniedza, bet es neizturēju un aizbēgu. Nav man vairs tie gadi
— Tev beidzot vajadzētu iepazīties ar mammu, viņa ļoti gaida.
Es gaidīju šo dienu ar jauktām sajūtām — vieglu satraukumu un klusu, iracionālu uztraukumu. Mana darba specifika un prakse mani bija iemācījusi: tikšanās ar vecākiem nav vienkārši sabiedrisks rituāls, bet pašatklāsmes brīdis, brīdis, kad ieraugi cilvēka “sākotnējo kodu”.
Oļegam bija četrdesmit. Viņš bija brīnišķīgs — uzmanīgs, gādīgs, ar maigu humoru un veiksmīgu karjeru. Vienīgā “pelēkā zona” viņa biogrāfijā bija mamma, Tamāra. Viņš apciemoja viņu katru sestdienu.
— Mamma ir vecās skolas cilvēks. Viņa… nu, kopumā viņa ir tradicionāla, — viņš neskaidri skaidroja, kad es jautāju, kāpēc mēs nevaram pie viņas aizbraukt kopā.
Ne tikai iepazīšanās, bet īsts pārbaudījums
Un tad pienāca “X diena”. Piektdiena. Es nopirku dārgu torti ar mandeļu miltiem (Oļegs bija nejauši pieminējis, ka viņa neēd glutēnu) un pušķi ar peonijām, kaut gan sezona jau bija beigusies. Es nervozēju — trīsreiz pārģērbos, līdz izvēlējos apģērbu, ko psihologi dēvē par “kompetentu draudzīgumu”: bēšas bikses, zīda blūze, minimums rotaslietu.
Tamāras dzīvoklis mūs sagaidīja ar perfektu tīrību un ābolu pīrāga smaržu. “Spēcīga tīrība,” nodomāju es. Tāds tīrības veids, kas neparedz dzīvi, tikai vērošanu. Pati Tamāra — sešdesmit piecus gadus veca, stingra, enerģiska sieviete ar vērīgu, vērtējošu skatienu un ideāli ieveidotiem sirmiem matiem. Viņa pasmaidīja, bet smaids nesasniedza acis.
— Nu, sveika, Alīna. Esmu daudz par tevi dzirdējusi, Oļegs daudz par tevi runājis.
Viņa mānījās — Oļegs gandrīz neko nebija viņai stāstījis par mani. Viņš pats bija atzinis, murminot:
— Kāpēc lieki satraukt?
Blakus viņai Oļegs it kā sarāvās — no pārliecināta četrdesmitgadnieka viņš acumirklī pārvērtās par “Oļeģiņu”. Viņš drudžaini rosījās, paņēma no manis torti, nesa čības, kamēr Tamāra mani pavadīja uz viesistabu.
— Nāc iekšā, bērniņ, nejūties neērti. Jūties kā mājās, tūlīt dzersim tēju.
“Spēcīga tīrība” un pieklājīga nopratināšana
Vakars ritēja… normāli. Pārāk normāli. Tamāra mani iztaujāja par darbu, par manu ģimeni, nākotnes plāniem. Viņa bija nevainojami pieklājīga, bet aiz šīs pieklājības slēpās auksts nopratinājums. Es jutos nevis kā viešņa, bet kā pretendente uz vakanci, kurai acīmredzot neesmu īsti piemērota. Oļegs sēdēja klusu ar vainīgu smaidu un tikai pielēja tēju. Katrs mans vārds tika uztverts, analizēts un, šķita, nekavējoties arhivēts.
— Alīna, paskaties, kādas man vijolītes! — Tamāra pamāja uz platu, gaismā peldētu palodzi. — Es tās dievinu, ar viņām tik daudz ķēpas.
Es piecēlos, piegāju pie loga — un tur es to ieraudzīju.
Vienīgais nepilnīgums ideālajā pasaulē
Uz palodzes, starp desmitiem podu ar ziedošām vijolītēm, stāvēja viena figūra. Vienīgā lieta, kas neiederējās šajā sterilajā, pareizajā pasaulē. Tā bija maza, bet ļoti dārga porcelāna statuete — meitenīte ar divām bizītēm zilā kleitā, kas tur pavadā sunīti. Bet tā nebija parasta figūriņa — tā bija rūpīgi nolauzta un gulēja pie meitenītes kājām. Bet pats briesmīgākais — tā bija bijusi salīmēta, un tad atkal nolauzta.
Redzami veci, dzeltenīgi līmes pēdu nospiedumi, pēc tam svaigāki, tad atkal plaisa. Kāds bija metodiski, atkal un atkal, lauzis un līmējis šo nožēlojamo figūriņu. Tas bija neglīti — vienīgais nepilnīgums šajā ideālajā dzīvoklī.
Es skatījos uz to, un man pa muguru pārskrēja drebuļi. Nezinu, cik ilgi es tā stāvēju.
— Tas ir… — sāku, bet balss aizlūza.
— Ā, tas ir Oļega darbiņš, — mierīgi teica Tamāra, pieejot no aizmugures. — Viņa pirmā “mīlestība” uzdāvināja, Santa, šķiet, viņu sauca. Muļķīga meitene. Es viņai uzreiz teicu: “Oļegs ir jūtīgs zēns, viņam nepatīk, kad uz viņu spiež.” Bet viņa man šo figūriņu — it kā “uzticības simbolu”.
Viņa paņēma nolauzto detaļu rokās.
— Un es to visu laiku laboju un laboju, bet tā tik un tā lūzt. Nepieaug, — viņa pasmīnēja. — Tāpat kā tās, kas to dāvināja.
Viņa nolika detaļu atpakaļ vietā.
Vēstījums, ko nevar nepamanīt
Istabā iestājās klusums. Es pagriezos un paskatījos uz Oļegu. Viņš skatījās savā tējas krūzē un neteica ne vārda. Tajā brīdī manā galvā viss salikās kopā — tā nebija vienkārši salauzta figūriņa, tā bija trofeja. Manā praksē to sauc par “simbolisku uzvaru” un “dubulto vēstījumu”. Tamāra nebija pateikusi nevienu rupju vārdu. Gluži pretēji, viņa bija mīļa. Bet ar šo žestu un stāstu par demonstratīvi salauztu un “nepieaugošu” lietu viņa bija pateikusi visu:
“Tu neesi pirmā un nebūsi pēdējā.”
“Katrs, kas ienāk mana dēla dzīvē, ir tikai uz laiku.”
“Šeit nosaku es. Es izlemju, kurš paliek un kurš ne.”
“Es metodiski lauzīšu visu, ko tu mēģināsi uzbūvēt, un pēc tam vainošu tevi vai tavu ‘dāvanu’.”
Salauztā statuja bija simbols jebkurai sievietei, kas mēģinājusi ar viņas dēlu veidot “uzticību”. Un pavada atradās nevis meitenītes, bet Tamāras rokās.
Galvenais “sarkanais karogs”
Tomēr pats biedējošākais “sarkanais karogs” nebija figūriņa un pat ne Tamāras vārdi. Vistrakākais bija Oļega klusums. Viņa nespēja pateikt: “Mamma, pietiek. Tas bija sen un tagad ir nepiemēroti.” Viņa padevīgā sēdēšana, kamēr viena sieviete viņa dzīvē (māte) nospiež otru (mani).
Es ieraudzīju savu nākotni šajā ģimenē — sevi, kas nes uz šo māju “dāvanas”: savu laiku, mīlestību, nākamos bērnus. Es ieraudzīju, kā Tamāra metodiski, ar smaidu nolauž no tiem pa gabaliņam, “salabo” pēc sava prāta, bet tie tik un tā “nepieaug”. Un mans četrdesmitgadīgais vīrietis klusējot skatās savā krūzē.
Jo viņš nebija viņas dēls — viņš bija viņas “Oļegiņš”. Viņš atradās pilnīgā saplūšanā ar māti. Šādā sistēmā trešajam nav vietas — tur ir tikai “mēs” (mamma un dēls) un “viņi” (pārējās, nākošās un ejošās “Santas” un “Alīnas”).
Bēgšana kā glābiņš
Vakaru es nosēdēju automātiski, mans smaids kļuva tikpat pieklājīgs un tikpat neīsts kā saimnieces. Kad mēs izgājām uz ielas, vēss gaiss likās tik viegls un patīkams.
— Nu, kā bija? — jautāja Oļegs, paņemot mani aiz rokas. — Mamma no tevis sajūsmā, teica, ka esi ļoti “pārdomāta”.
Es atvirzījos.
— Oļeg, man steidzams zvans darbā. Lūdzu, izsauc man taksi.
— Ko? Kāds taksis? Es tevi aizvedīšu.
— Nē. Es braukšu pati.
Viņš bija apjucis. Es aizbraucu tajā pašā vakarā. Viņš vēl nedēļu zvanīja un rakstīja, teica, ka es “visu pārspīlēju”, ka “tā taču ir tikai veca figūriņa”, ka “mamma ir gados un viņai ir savas īpatnības”. Es viņam neko neskaidroju, jo būtu nācies skaidrot nevis par figūriņu, bet par visu viņa dzīvi — un tā, kā zināms, nav pateicīga un nav mana darīšana.
Daudzi teiks, ka es aizbēgu, ka uzvedos nenobriedusi, ka vajadzēja “atrast pieeju”, “būt gudrākai”. Bet kā profesionāle savā darba jomā es zinu vienu: ja jums jau pirmajā vakarā parāda jūsu nolauzto figūru, kas guļ pie kājām, — nevajag gaidīt, kamēr to pielīmēs. Ir jāaiziet.
Un ko domājat jūs? Vai tā bija vienkārši ekscentriskas vecākas sievietes kaprīze un muļķīga figūriņa? Vai arī jūs esat saskārušies ar šādu slēptu, simbolisku spiedienu?
